Stikla rūdīšana ir stikla izstrādājuma uzkarsēšana līdz pārejas temperatūrai T, virs 50–60 °C, un pēc tam ātra un vienmērīga atdzesēšana dzesēšanas vidē (rūdīšanas vidē) (piemēram, gaisa dzesēšana, šķidruma dzesēšana utt.). Slānis un virsmas slānis radīs lielu temperatūras gradientu, un iegūtais spriegums tiek atslābināts stikla viskozās plūsmas dēļ, tāpēc temperatūras gradients rodas, bet sprieguma stāvoklis nerodas. Stikla faktiskā izturība ir daudz zemāka par teorētisko izturību. Saskaņā ar lūzuma mehānismu stiklu var stiprināt, izveidojot spiedes sprieguma slāni uz stikla virsmas (pazīstams arī kā fizikālā rūdīšana), kas ir mehānisku faktoru, kuriem ir liela nozīme, rezultāts.
Pēc atdzesēšanas temperatūras gradients pakāpeniski izzūd, un atslābinātais spriegums pārvēršas labākā spriegumā, kā rezultātā uz stikla virsmas vienmērīgi sadalīts spiedes sprieguma slānis. Šī iekšējā sprieguma lielums ir saistīts ar izstrādājuma biezumu, dzesēšanas ātrumu un izplešanās koeficientu. Tāpēc tiek uzskatīts, ka, ja plānu stiklu un stiklu ar zemu izplešanās koeficientu ir grūtāk rūdīt rūdīta stikla izstrādājumos, galveno lomu spēlē strukturālie faktori; galveno lomu spēlē mehāniskie faktori. Ja kā rūdīšanas vidi izmanto gaisu, to sauc par gaisa dzesēšanas rūdīšanu; ja kā rūdīšanas vidi izmanto šķidrumus, piemēram, taukus, silikona uzmavas, parafīnu, sveķus, darvu utt., to sauc par šķidruma dzesēšanas rūdīšanu. Turklāt kā rūdīšanas vidi izmanto sāļus, piemēram, nitrātus, hromātus, sulfātus utt. Metāla rūdīšanas vide ir metāla pulveris, metāla stiepļu birste utt.
Publicēšanas laiks: 2023. gada 30. marts